Tā kā šis ir pirmais Žurnālu meitenes rakts par kādu no Latvijas žurnāliem, gribējās izvēlēties kādu īpašu, nevis jebkura izdevuma kārtējo numuru. Tā es nonācu pie žurnāla Ieva, kuru gan, jāatzīstas, regulāri nepērku, jo, ik pa laikam pārlapojot to, apziņā iesēdusies doma, ka īsti neiekļaujos tā mērķauditorijā – Ieva paredzēta par mani vecākām sievietēm ar citu dzīves pieredzi un citām interesēm. Šajā numurā gan atrodami pierādījumi, ka man nav bijusi gluži taisnība – ne par lasītājas vecumu šis stāsts ( jubilejas numurā ir raksts, kurā viedokļos dalās Ievas lasītājas, kas žurnālam uzticīgas jau no 1. tā numura), tomēr kaut kas liek palikt pie sava – Ieva nebūs manas ikdienas lasāmviela, lai gan atradu tajā arī rakstus, kas uzrunāja, tomēr palika sajūta, ka neesam uz viena viļņa.
Protams, uzķēros uz žurnāla komandas izliktā āķa – intervijas ar uz vāka redzamo Ievas galveno redaktori Initu Silu, īpaši tāpēc, ka 2011. gada jūnija žurnāla “Santa” numurā tiku lasījusi lielisku, atmiņā paliekošu interviju ar Initu. Diemžēl šoreiz mazliet vīlos un joprojām netieku gudra, kāpēc tā. Varbūt tāpēc, ka Inita īsti nevēlējās runāt bārā, kurā tika norunāta tikšanās ar intervētāju Andžeju Reiteru, bet pie jūras, varbūt tāpēc, ka salīdzināju to ar iepriekš lasīto interviju, kuru joprojām atceros tik labi, ka varētu gandrīz citēt, jo tā mani dziļi cilvēciski aizkustināja, varbūt tāpēc, ka intervētājam nebija izdevies īsti ieraudzīt (atspoguļot?), ko intervējamā vēlas pateikt, bet varbūt tāpēc, ka viss lasītais likās kā atstrādāts stāstiņš, nevis emocionāli dzīvs stāstījums un atbilžu meklēšana, bet jau gatavs pildījums, kas tikai jāieliek intervijas noteiktajā karkasā. Ar to es nevēlos teikt, ka Inita ir garlaicīga un nespēj neko jaunu pateikt, drīzāk rodas iespaids, ka viņa nudien ir kā kokosrieksts (kā rakstīts jau uz vāka), kura vidiņam šoreiz nav izdevies tikt klāt. Pēcgarša pēc raksta apskates? O, jā, tā ir gan! Un tā ir laba – dzīvo, dzirkstošo fotogrāfiju dēļ. 
Jāsecina, ka fotogrāfs Jānis Deinats ne velti dēvējams par sava amata meistaru!
Kas vēl lasāms?
Pārlapojot šo Ievu, man bija prieks ieraudzīt rakstus par šobrīd aktuāliem jautājumiem, no kuriem gribas izcelt trīs:
1) intervija ar Kārļa Skrastiņa mammu -lasīt nav viegli, tomēr aizvērt žurnālu un nelasīt vispār nav iespējams, jo raksts ir sirsnīgs, dziļš un vienlaikus pavisam vienkāršs. Brīžiem gribas Kārļa mammu apklusināt – viņas pašas dēļ, lai nepasaka par daudz, lai vēlāk pašai nav sāpīgi. Tā kā bonusa punkts žurnālistei Līgai Blauai par šo intervija, jo ne vienmēr izdodas panākt, ka intervējamais tik ļoti atklājas.
2) raksts par Ievas tapšanu – lai gan materiālā teksta maz un bilžu daudz, tas šoreiz liekas pat labāk, jo gribas taču ieraudzīt žurnāla virtuvi un to, kas notiek, pirms izdevums nonāk pie lasītājām. Šoreiz šķiet ir izdevies nojaukt robežu starp Ievas komandu un lasītājām. Gribējās bildes apskatīt vēl un vēl, jo tās rada klātbūtnes sajūtu.
3) raksts “Skolas zvans vecākiem” – atsauces uz šobrīd politikā notiekošo organiski samiksētas ar dzīvu cilvēku pieredzi. Noteikti noderēs visiem, kas saistīti ar skolas gada sākumu.
Noderīgas saites:
Intervija ar Initu Silu 2011. gada jūnija Santā:
http://www.zurnalssanta.lv/blog/announcement/tags:Inita%20Sila/
Papildinājums rakstam “Skolas zvans vecākiem” – iespēja izteikt savu viedokli par izglītības sistēmu Latvijā:
Žurnālu meitenes piezīmes 