Runā, ka drukātajiem medijiem Latvijā nav nākotnes un drīzāk draud izmiršana kā dinozauriem, nevis pavasarīgs plaukums. Un runā, ka es žurnālus varētu arī lietot dienišķās maltītes vietā, ja vien nāktos izvēlēties – ēdamvielas vai lasāmviela.
Drukātos medijus, īpaši sieviešu žurnālus, es patērēju regulāri – pērku, lasu, pārlapoju, iedvesmojos, analizēju, pārstāstu to saturu citiem, nesu uz darbu un vecākajos eksemplāros ietinu no laukiem vedamo puķu kātus.
Un kad man viens gudrs cilvēks pateica visiem zināmo patiesību, ka katram jādara tas, kas vislabāk padodas un ko darītu pat tad, ja nebūtu sagaidāma nekāda atlīdzība, es nolēmu paplašināt savas žurnālu patērēšanas iespējas un tapa šis Žurnālu meitenes blogs, kurā rakstu savas pārdomas par drukātajiem medijiem (pārsvarā sieviešu auditorijai domātajiem žurnāliem) un pārdomas par to jauši vai nejauši ierosinātām tēmām
Cerams, Jums lasīt būs tik pat interesanti kā man rakstīt!
Jauku dienu vēlot,
Žurnālu meitene.
Žurnālu meitenes piezīmes 
Drukātie mediji… Sajust gaisā uzvirmojam tipogrāfijas smaržu (šķirot lappuses), ar pirkstu galiem “izgaršot” papīra faktūru, iemest somā, lai lasītu tramvajā vai kādā uzgaidāmajā telpā…
Ir, ir drukātajiem medijiem nākotne. Vismaz manā dzīvē ir noteikti!
Lai radoši blogojas! 🙂
Varu piekrist katram vārdam. Īpaši par smaržu un lasīšanu transportā. Es noteikti esmu briesmīgs ceļabiedrs citiem un vienmēr dusmojos, ja stacijā/starppilsētu autobusa pieturā nav preses kioska 🙂
Veiksmi darbos!
birkane, “ceļabiedre” 😉
Tā kā uzskatu, ka manam dzimumam nav izšķirošas nozīmes reizēs, kad ar kādu kopā dodos ceļā no punkta A u z punktu B, atļaujos šeit rakstīt par sevi vīriešu dzimtē 🙂
P.s. Sveiciens žurnālu meitenei!
Gaidu, gaidu kādus ierakstiņus Tavā blogā.